Ozols latviešu dzīvesziņā

Pasaules koks ozols

Latviskā dzīvesziņa ir latviešu tautas zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli, un tās likumiem. Kopš 2014. gada vasaras latviskās dzīvesziņas jēdziens ir iekļauts Latvijas Republikas Satversmes preambulā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Atbilstoši latviskajai dzīvesziņai, viens no pasaules uzbūves modeļiem ir Pasaules koks, jeb Austras koks. Pasaules koka saknes saistītas ar zemes pasauli, jeb Mārisko pasauli. Stumbrs ar vidus pasauli, kurā dzīvo cilvēki, dzīvnieki un citas dzīvas būtnes. Koka lapotne ir saistīta ar debesu Dievišķo pasauli. Mūsu Pasaules koka lapas simboliski ir no sudraba, zari no zelta, bet saknes no vara. Visbiežāk pasaules koku ataino ozols. Pasaules koks, Austras koks simbolizē pasaules notikšanu un kārtību, tās saikni ar garīgumu. Austras koks ir minēts latviešu dainās, kā arī ir sastopams latviešu tautas ornamentos.

Tautas ticējumi par ozolu

Priekš daudz tūkstošiem gadu ozoliem lapas bijušas gludas kā daudziem citiem kokiem. Tai laikā Dievs ar Velnu noslēguši kādas derības. Velns teicis, ka viņš derības izpildīšot, kad ozoliem būšot lapas nobirušas. Dievs nu aizliedzis ozoliem nomest lapas kā arī noticis. Kad nu Velns redzējis, ka derības pazaudētas, viņš ticis ļoti dusmīgs, klupis ozolā un ņēmies plēst lapas robu robos, tā ka tās jukušas uz visām pusēm. No tā laika ozolam lapas ir robainas un viņas nekrīt nost pat ziemu. To Dievs atstājis par piemiņu, ka viņš Velnu uzvarējis.
/J. Plaudis, Dzērbene. Teikas par Dievu, 1929, 33 (42)./

Rudenī vajag nostāties zem ozola, noķert krītošu lapu, pirms tā sasniegusi zemi, un noglabāt lapu somā vai makā, lai nauda nekad nebeigtos. Par lielu veiksmi uzskata, ja ozola lapa uzkrīt nejauši. Tādu lapu ieteicams paglabāt drošā vietā, tā nodrošina veiksmi.

Ozola zīle irgudrības un labklājības simbols. No ļaunuma un laika apstākļu untumiem var paglābties, nēsājot kabatā ozola zīli, bet, ja kabatā nēsā trīs zīles, tad nēsātājs vienmēr izskatīsies jaunāks par saviem gadiem.

Piltenes meža kunga robežā ir viens ozols, kas no elkulaikiem iecienīts. Ja kam kas sāp, visvairāk zobi, tad pie šā ozola nāk, vērdiņu, vilnu, vai prievīti te noliek, cerēdami, ka nu sāpes zudīs.
/Latv. Avīzes, 1831, 36./

Mores pagastā to, kurš pirmo reizi braucis uz Rīgu, trīs reizes nesuši ap ozolu, beigās ieceļot dobumā un ziedojot naudu.

Dievs mīt lielos, vecos ozolos ar izpuvušu vidu.

Ja, vālu izpļaujot, otrā galā ozols, tad būs dēls, ja liepa, tad meita.

Jaunkalsnavas Ģeriņu mājā bijuši svēti ozoli, kuriem senāk nesti upuri, sevišķi Jurģu dienā. Upurēšanai vajagot notikt, pirms saule lēkusi. Nelaiķa muižas īpašnieks licis iesākt ozolus cirst, gribēdams no tiem vātes taisīt. Viņš tūdaļ saslimis un trešā dienā nomiris, kur tad ciršana arī bei-
gusies.
/P. Alunāns, Balss, 1879, 78./

Netālu no Zlēkas mācītāja muižas bijusi veco latviešu svēto birze, jo pašas ozolu birzes vidū stāvējis vareni augsts ozols 10 pēdas caurmērā, ko par Pērkona ozolu saukuši. Līdz mūsu gadu simtenim neviens pats saimnieks necirtis ozolus. 1802. Gadā kāds vecis aizdedzinājis svēto ozolu, cerēdams tur dabūt apslēptu naudu. Ne ilgu laiku pēc tam vecis palicis akls kādēļ cēlās runa, katā esot sodība par ozola dedzināšanu.
/Baltijas Vēstnesis, 1870, 132./

Zvārdē esot bijis kapsētas tuvumā pie ceļa liels ozols, kas esot runājis.
/K. Pāvuliņa, Illustrētais pielikums, 1935, 1./

Piltenes meža kunga robežās esmu atradis ozolu, kas jau no elku laikiem iecienīts. Ir tagad vēl šo ozolu daudz cienī, jo viņitam vecam kokam arvien vēl piešķir dziedēšanas spēku.
/Latv. Avīzes, 1831. 36./

Kad pērkons sperot un trāpot pret ozolu, tad tūliņ sperot atpakaļ.
/H. Skujiņš, Smiltene./

Nedrīkst stādīt ozolu mājas tuvumā, tad iesperot pērkons.
/G. Pols, Vecgulbene./

Ozolus nedrīkst stādīt mājas tuvumā, tad pērkons bieži mājās iesper.
/R. Kalniņš, Lubāna./

Ozols un liepa sējumus neskaužot.
/K. Jansons, Plāņi./

Kad ozolam drīzāk lapas ronas nekā osim, tad sausa vasara esot gaidāma. Kad atkal osim drī-
zāk, tad slapja.
/Latv. Avīzes, 1853, 199./

Ja ozols izplaukst maija mēnesī, tad gaidāma audzelīga un jauka vasara.
/A. Bērziņa, Aloja./

Ozoli jācērt tad, kad ir ziemeļu vējš, tad esot stipri un ķirmeņi neēdot.
/G. Pols, Bauska./

Ozolus un ievas nedrīkst stādīt mājas tuvumā, tad iesperot pērkons un ābelēm ziedus noņemot.
/G. Pols, Vecgulbene./

Kad ozolam sāk lapas plaukt, tad sāk lakstīgala dziedāt.
/M. Āboliņa, Aumeisteŗi./

Kad ozolam lapas plūkst, tad ar karoti drīst pienu ēst.
/K. Jansons, Plāņi./

Kad ozolam lapas plaukst, tad pienu var jau ar karoti ēst.
/E. Lācis, Tirza./

Ja ozoliem ir daudz zīļu, tad būs priekš Ziemassvētkiem daudz sniega un pēc tam lielas
salnas. Ja ozola āboli ir sausi, tad būs sausa vasara, ja slapji, tad arī vasara būs slapja.
/S. Gūberts, 1688./

Ja ozolam daudz zīļu, tad priekš Ziemassvētkiem daudz sniega.
/K. Palteris, Nītaure./

Ja ozolam daudz zīļu, gaidāma barga ziema.
/M. Sikle, Nīca./

Kad ozoliem rudenī ir daudz zīļu, tad priekš Ziemassvētkiem būs daudz sniega un liels sals.
/K. Jansons, Plāņi./

Ja ozols ir bagāts ar zīlēm, tad barga ziema un bagāts nākamais gads.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

Kad ozoliem daudz zīļu, tad tā gada rudenī ir bagāta raža.
/J. Kasparovics, Skrunda./

Ka uz kūka ūzūla izaugs daudz zeiļu, itei pīzīmēj, ka tūgods byus solta zīma un daudz snīga.
/V. Podis, Rēzekne./

Ja ozoliem rudenī esot pulka zīļu, tad būšot dziļa ziema. Ja ozoliem esot maz zīļu, tad būšot plāna ziema un maz sniega.
/E. Gaile, Aumeisteŗi./

Ja ozolu zīles ap Miķeliem ir slapjas un pārsprāgst, gaidāma lēna ziema.
/K. Palteris, Nītaure./

Ja rudenī ozoliem ir daudz zīļu, tad nākoša vasarā būs
laba kartupeļu raža.
/Z. Akmentiņa, Lubāna./

Ja vienā gadā daudz ozola zīļu, tad nākošu gadu būs labi kartupeļi.
/L. Bulīts, Krape./

Ja ozola zīlēs atrod kādu tārpiņu, tad ir gaidāma labs gads.
/K. Jansons, Plāņi./

Jo ūzūla lopas rudinī vālu ilgi nanūbierst, tad sagaidāms gryuts laiks.
/M. Apeļs, Stoļerova./

Ja ozolam bieži krīt lapas, būs viegls gads kā cilvēkiem, tā arī lopiem.
/V. Pilipjonoks, Asūne./

Kad ozolam rudenī spicē paliekot lapas, kad citiem kokiem lapas jau nobirušas, tad tai mājā un tai gadā viens puisis precēšoties. Ja lapas paliekot spicē liepai, vīksnai vai ābelei, tad precēšoties kāda meita.
/K. Skujiņš, Aumeisteŗi./

Ja ziemā ozolam lapas nenobirst, tad zem tā ozola guļ čuska.
/J. Bikša, Daugmale./

Miķeļa dienā apskata ozola ābolus. Ja tur nekā neatron, tad nākamā gadā būs slimības. Ja tur ir zirnieklis, tad būs mēris, bet ja tārpiņš, tad būs labs gads.
/S. Gūberts, 1688./

Tādiem ozoliem, kuriem lapas stāv cauru ziemu, jānoplūc lapas priekš Jāņa dienas un jāizvāra. Šis vārījums noder caurejas ārstēšanai tāpat lopiem, kā arī cilvēkiem.
/J. Rubenis, Ērgļi./

Ozola mizu novārījumu dzer pret cauru vēderu.
/N. Ozoliņš, Grostona./

Brūnas sagrauzdētas ozolu zīles ir derīgas ēst, kad vēders sāp. Savārītas ozola mizas lieto pret cauru vēderu.
/V. Strautiņš, Taurupe un Zelgauska./

Ja sapnī redz ozolu un liepu pagalmā augot, tad tās mājas saimnieka meitai būs kāzas.
/L. Pogule, Gatarta./

Pasakas par ozolu

Ozols un Niedres

Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmējis niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas. Vēlāk sacēlusies liela vētra, tā ka visi koki locīšies un niedres noliekušās līdz pašai zemei, tik ozols vēl turējies pretī. Pēdīgi vētra pūtusi vēl stiprāk un izlauzusi ozolu ar visām saknēm. Tā nu ozols bijis pagalam, bet niedres pēc vētras akar uzcēlušās un augušas pa vecam.

Ozols un beka

Veca beka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvase. Bet beka lepnumā viņu bargi nopaļāja: “Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai sievai, gandrīz galvā sēsties! Nevarēja citur pūt?”
“Audz, audz!” ozoliņš lēnā garā atbild, “ja tev pietrūks rūmes, tad jau pavirzīšos tālāk.”
Te trešā dienā vecā beka jau kunkst: “Vai kā man galva gurst, ozoliņ mīļais!”
Bet ozoliņš atbild: “Nekunksti, nekunksti, vēl jau rūmes bija.”
Un tai pašā dienā beka nolaida galvu un apvēlās.
“Te nu bija tava lepnība!” ozoliņš nodomāja.

Milzis

Vecu vecos laikos Džūkstes apgabalā bijis tāds milzis, kāds reti redzēts.
Reiz plosījies karš. Milzim nu bijis uzdots, ienaidniekus atsargāt no jūras puses. Viņš to apņēmies. Bet kādu dienu milzim, gar Ķemeru jūrmalu vienam pašam staigājot – uznācis salds miegs. Tas nolicies uz kreiso ausi, pārstiepis milža kājas pār jūras kāpām lielu gabalu un aizmidzis.

Bet, kamēr tik saldi gulējis, ienaidnieki izkāpuši malā un uzbrukuši ļaudīm, kas tik reti palikuši jūrmalā, lai savas laivas apsargātu. Te uz reizi viens no šiem paceļ acis un ierauga milža kājas. Visi brīnās un nevar izprast, kas tie par tādiem baļķiem. Viens beidzot piegājis klāt un raudzījis robīt ar cirvi. Milzis, mazuliet pamodies un domājis: “Kas tad tā par mušu, kas man tik sīvi spēj kost?”

Viņš izstiepis roku, lai mušu nospiestu, bet mušas vietā saķēris ienaidnieku. Tagad milzis nojēdzis, ka nav vairs labi. Nu lēcis augšā, nospiedis visus tos un steidzies citiem pakaļ. Bet ļaudis, savās briesmās, savās bailēs, bij apsūdzējuši pa to laiku milzi Augstajam Tēvam. Augstais Tēvs tik dikti sadusmojies par milzi, ka laidis pērkoņus un zibiņus palaidniekam virsū. Bet milzis izrāvis lielu lielo ozolu, lai turētos negaisam pretim. Šis ozols bijis tamdēļ tik liels, ka viena sakne sniegusēs līdz pašai Lielupei un no turienes iesūkusi savu mitrumu. Tai vietā, kur milža ozola sakne izrauta, zeme iegrimuse, caur ko izcēlusēs Džūkstes upīte.

Augstais Tēvs, milzi ar tādu ozolu rokā redzēdams, nu vēl vairāk sadusmojies. Viņš spēris un iespēris milzi ar visu ozolu zemē. Tai vietā, kur milzis ar ozolu iesperts, izcēlies Lielmeža tīrelis (netālu no Džūkstes robežām).

Sakāmvārdi par ozolu

Kāds ozols, tāds ķīlis. Ozols trīs simti gadu aug, trīs simti gadu briest, trīs simti gadu kalst. Ozola ogles visilgāk kvēlo. Ozols nekrīt no pirmā cirtiena. Kas ozolam zarus cētrt, lai cērt visu ozoliņu. Ozolā neaug āboli. Ūzula vāra da dorba vuica, a bārza slūteņa agri ceļ. Daudz jau to ozolu, bet ne visiem zīles. Kad ozolam zīles gatavas, tad tās krīt zemē.

Labāk guļ pie ozol bluķ, ne pie dzēraj tēva dēl. Kā ozolā aug zīles, tā ezerā peld pīles. Vientuļie ozoli stipri.

Dainas par ozolu

Ozols tautas medicīnā*

Cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām ieteicams karstās vasaras dienās pastaigāties lapu koku mežā, elpojot veselīgo koku lapu aromātu. Ozola gaistošie fitoncīdi pazemina asinsspiedienu, uzlabo miegu un labvēlīgi ietekmē slimnieku pašsajūtu.

Tautas medicīnā izmanto mizas, sēklas, lapas. Mizas ievāc agri pavasarī, sulu laikā no jauniem (ne vecākiem par 20 gadiem) kokiem, kas paredzēti nozāģēšanai vai zariem kas ir apmēram desmit centimetru diametrā, jo jaunajās mizās ir vairāk miecvielu. Uzskata, ka, noņemot tikai nedaudz jaunās mizas, var aiziet bojā viss koks. Uz jaunās, gludās, nebojātās mizas, kas ir bez plaisām un izaugumiem, veido gredzenveida iegriezumus 30 centimetru attālumā citu no cita, tad pārgriež gareniski un noņem mizu. Mizu izklāj irdenā kārtā uz galda un kaltē labi vēdināmā telpā, zem nojumes, bēniņos, katru dienu apgrozot. Kaltēšanas laikā jāseko, lai miza nesamirkst, jo tad tā zaudē miecvielas un lietošanai vairs nav derīga. Izžuvušie mizas gabali no ārpuses ir spīdīgi, dažreiz gaiši brūni vai pelēki, gludi vai viegli sačokurojušies, bez plaisām. No iekšpuses dzeltenīgi vai sarkanīgi brūni. Žāvējot mizas smarža zūd, bet, izmirkstot karstā ūdenī, specifiskais aromāts atjaunojas. Garša sākumā ir saldena, vēlāk – sīvi rūgta.

Sašaurina asinsvadus un normalizē spiedienu

Lapas vāc, kad tās pilnīgi attīstījušās, bet vēl nav kļuvušas ādainas. Ozola zīles no koka nokrata nogatavojušās, kad tās viegli izkrīt no augļkausa (pēc pirmajām salnām), attīra tās no čaulas, jo zem tās var veidoties pelējums. Izklāj plānā kārtā un sākumā žāvē brīvā dabā, bet pēc tam pabeidz krāsnī vai kaltē 40 – 50 grādu temperatūrā, līdz tās kļūst sārtas. Uzglabāšanas ilgums mizai – pieci, zīlēm – trīs gadi.

Ozola miza satur miecvielas. Tās izraisa gļotu un olbaltumvielu koagulāciju, padara blīvu gļotādu virsmu, pasargā audu šūnas un jušanas nervu galus no kairinātāju iedarbības, lokāli sašaurina asinsvadus. Tam piemīt arī dezinficējošas īpašības, kas kavē iekaisuma rašanos. Miecvielas ir nozīmīgas arī kā pretindes, jo veido nogulsnes ar alkoloīdiem un smagajiem metāliem. Tā satur olbaltumvielas un organiskās skābes, B grupas, PP vitamīnus un minerālvielas. Lapas satur miecvielas. Ozola zīles bez miecvielām, olbaltumvielām satur vēl cieti, cukuru un taukskābes.

Ozola mizai piemīt dziedinoša, vēdera izeju savelkoša, dezinficējoša, antibakteriāla, pretiekaisuma iedarbība, veicina asins recēšanu. Zīles spēcina organismu. Organisma spēcināšanai, kā arī sirds slimniekiem ieteicams uzturā lietot zīļu kafiju. Zīlēm noņem čaulu, apgrauzdē un samaļ. Tējkaroti pulvera aplej ar divām glāzēm vāroša ūdens, nostādina stundu, izkāš un lieto pa 1/3 -1/2 glāzei 2 – 3 reizes dienā. Dzēriens esot garšīgāks, ja iztīrītas zīles 30 minūtes vāra pienā (tās saista miecvielas), nosusina, apgrauzdē un samaļ.

Asinsspiediena regulēšanai un nervu sistēmas nomierināšanai, lai pazeminātu to, virs gultas novieto kupli salapojuša ozola zarus, izvairoties no tiešajiem saules stariem. Sažūstot lapām, aplejiet ozola slotiņu ar vārošu ūdeni, noturiet to slēgtā traukā desmit minūtes un pēc atsegšanas elpojiet patīkamo uzlējuma aromātu. Ilgstoši un atkārtoti lietojot minētās procedūras, asinsspiediens normalizēsies. Senatnē ar ozola pelniem ārstēja paaugstinātu asins un acu spiedienu. Četras ēdamkarotes pelnu aplēja ar litru vāroša ūdens, diennakti nostādināja, izkāsa un lietoja pa trim ēdamkarotēm trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss – 14 dienas, pēc piecu dienu pārtraukuma kursu var atkārtot.

Palīdz, ja ir caureja un saindēšanās

Saindēšanās gadījumā, tajā skaitā arī ar sēnēm, divas ēdamkarotes sasmalcinātu mizu aplej ar 500 gramiem vāroša ūdens, vāra 30 minūtes, nostādina desmit minūtes, izkāš un lieto pa pusglāzei pēc 2 – 3 stundām diennakts laikā.
Vēdera izejas darbības uzlabošanai kā savelkošas darbības līdzekli caurejas gadījumā izmanto ozola mizu. Ēdamkaroti mizas aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra uz lēnas uguns 15 minūtes, nostādina stundu, izkāš, papildina ar vārītu ūdeni līdz sākuma stāvolim un lieto pa ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā pirms ēšanas. Citā variantā divas ēdamkarotes mizu aplej ar 500 gramiem vāroša ūdens, nostādina 30 minūtes, izkāš un lieto pa 50 gramiem 3 – 4 reizes dienā. Novārījumu pēc ārsta konsultācijas kā papildu ārstēšanas līdzekli var izmantot iekšķīgas asiņošanas gadījumā. Tonsilītu, faringītu, laringītu, gingivītu, stomatītu, nepatīkamas smakas ārstēšanai iesaka mutes dobuma un rīkles skalošanai pēc ēšanas 6 – 8 reizes dienā lietot ozolu mizu novārījumu. Šim nolūkam divas ēdamkarotes drogu ievieto emaljētā traukā, aplej ar glāzi karsta vārīta ūdens un slēgtā traukā (vēlams ūdens vannā) vāra 30 minūtes. Atdzesē desmit minūtes, izkāš un pievieno vārītu ūdeni līdz sākuma stāvoklim. Novārījumu uzglabā ledusskapī divas diennaktis.

Ja ir alerģiskā diatēze, dziednieki gatavo ozolu novārījumu, ņemot 100 gramu sasmalcinātas mizas, aplej ar litru vāroša ūdens un vāra to 30 minūtes. Pēc izkāšanas novārījumu pievieno vannai. Lai saglabātu ārstniecisku efektu, ziepes lietot nedrīkst. Dermatītiem, ekzēmām eksudācijas mazināšanai iekaisuma akūtā fāzē ieteicamas ozolu mizas novārījuma kompreses. Trofisko čūlu kompleksā terapijā ādas un gļotādas bojājumu ārstēšanai iesaka koncentrētāku ozolu mizas novārījumu. Četras ēdamkarotes sasmalcinātu mizu aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra uz lēnas uguns 20 – 30 minūtes, izkāš, iegūtajam novārījumam pievieno vārītu ūdeni līdz litram un izmanto slimību skarto vietu skalošanai, apmazgāšanai, vannošanai.

Pret kāju svīšanu un apsaldējumiem

Kāju un roku svīšanas mazināšanai tās vanno ozolu mizas novārījumā vai ieziež ar to rokas un izžāvē, neslaukoties dvielī. Citā variantā 2 – 3 tējkarotes sausas ozola mizas samaļ kafijas dzirnaviņās un ieber zeķēs. Minēto pulveri noteikti jāmaina katru dienu, līdz stāvoklis uzlabojas. Deguna asiņošanas gadījumā mizas pulveri iešņauc nāsīs.
Ozola lapu pangas novārījumu veidā tautas medicīnā izmanto apdegumu, apsaldējumu dziedināšanai. Sastrutojumu, dažādu ādas iekaisumu, niezes gadījumos iesaka likt svaigu saberztu lapu kompreses.

Cilvēki ozola koksni izmantoja ne tikai praksē, bet arī uzturā, gatavojot no zīlēm kafiju, bet mizu lieto vīnu, liķieru, balzāmu un konjaku gatavošanai. Mūsdienās Anglijā un Francijā zīļu miltus izmanto konditorejas izstrādājumu pagatavošanā. Tādi milti atrasti arheoloģiskajos izrakumos. Ozolu lapas ir neatņemama sastāvdaļa, gatavojot mājas marinādes un žāvējumus. Ozola mizu izmanto homeopātijā un veterinārijā mājdzīvniekiem pret caureju. Ozola mizu un lapas izmanto mājsaimniecībā vilnas dzijas un audumu krāsošanai dažādos toņos atkarībā no kodinātāja, bet mizu izmanto ādu miecēšanai.

Iekšķīgi preparātus nedrīkst lietot bērni, kā arī lielās devās un ilgstoši, jo tie var izraisīt vemšanu. Kontaktceļā iespējams saindēties, ilgstoši saskaroties vai ilgstoši strādājot ar ozola koksni. Svaigas zīles satur indīgu vielu kvercetīnu, bet, zīles grauzdējot vai mērcējot, tā sadalās.

*materiāls no Jēkabpils rajona laikraksta “Jaunais Vēstnesis”, 24.04.2012., autore Aija Bērziņa