Lorem ipsum dolor sit amet, consectetuer adipiscing elit, sed diam nonummy nibh euismod tincidunt ut laoreet dolore magna aliquam erat volutpat.
Spēkozols | Koku karalis ozols
15430
page-template,page-template-full_width,page-template-full_width-php,page,page-id-15430,ajax_fade,page_not_loaded,,vertical_menu_enabled, vertical_menu_hidden, vertical_menu_width_260,qode-title-hidden,side_menu_slide_with_content,width_470,qode-theme-ver-14,qode-theme-starflix,hide_inital_sticky,disabled_footer_bottom,wpb-js-composer js-comp-ver-5.4.5,vc_responsive

Koku karalis ozols

 

Spēkozoli grezno Latviju

 

Latviju mīlēt mums palīdz varenie ozoli, jo viņi ir mūsu simboli, viņi ir mūsu iedvesmas un spēka devēji – mūsu spēkozoli! Lielie ozoli grezno Latviju. Latviešu savpatnība ir lielā koku mīlestība. Šī mīlestība jau no seniem laikiem saudzē simtgadīgos ozolus, kuri Latvijā ir simtreiz vairāk nekā citviet Eiropā.

 

Kuplis auga ozoliņš
Saules takas maiņā.
Tur Saulīte jostu kāra,
Ik rītiņu uzlēkdama.

Visvecākā dzīvība Latvijā

 

Vislielāko resnumu, kuplumu un vecumu sasniedz ozoli. Paši sirmākie ozoli ir visvecākā dzīvība Latvijā. Tāpēc tie ir vissvētākie koki latviešiem, līviem, lietuviešiem un visām baltu cilšu tautām no Okas un Volgas austrumos līdz Oderai un Elbai rietumos. Ozoli svēti bija lielākajai daļai ziemeļu puslodes tautu. Šiem kokiem ir visstiprākā, plašākā un dziļākā sakņu sistēma, kas var sasniegt 40 un pat 50 m dziņumu no milzeņa stumbra. Ozoliem ir visstiprākās un cietākās zaru rokas, vissmagākā koksne, kā arī visbiezākā, viskrevečainākā miza. Ozoliem ir vissīvākā sula, un arī tāpēc ozoli dzīvo visilgāko mūžu.

Ozoli ir dižskābāržu dzimtas koki. Pasaulē pavisam esot 450 ozolu sugas. Latvijā aug tikai viena labi zināmā, mīļā ozolu suga, ko latīniski sauc Quercus robur. Zīles ir lielākās sēklas Latvijas kokiem. Zirgkastaņi gan ir lielāki, bet kastaņi nav Latvijas izcelsmes koki.

Ozoli ir raksturīgs mūsu ainavas elements, Latvijas svēteļu koki. Nekur citur nav tik daudz stārķu ligzdu kā ozolos. Nekur citur pasaulē nav tik daudz stārķu ligzdu kā Latvijā.

 

Tie ir pūču un ūpju koki, jo gandrīz vai katrā otrajā dižozolā un dobumainajā ozolā mitinās teiksmainie naktsputni. Maija otrajā pusē pūču bērni iznāk no ligzdām. Pacietīgi izsekojot zarus, kamēr lapas vēl nav saplaukušas un ozoli zied, izdodas ieraudzīt svinīgi sēdošas klusās pūces kā no pasaku grāmatas vāka.

 

Lielo ozolu dobumos nereti mājo arī brīnumainie lidojošie zīdītāji – sikspārņi. Zināmi gadījumi, kad ozolu dobumos cālīšus perē meža pīles.

 

Ozols ir dārgu, sarkanā grāmatā ierakstītu dzīvību miteklis. Izrādās, ka veco ozolu dobumos mājo retās piepju, ķērpju un kukaiņu sugas, kuras ierakstītas Eiropas Savienības valstu aizsargājamo augu un kukaiņu sarakstos.

Ozolu mūžameži

 

Kā sena teiksma, kā varbūtēja patiesība vecajās vēstures grāmatās tiek aprakstīts tas laiks par Latviju, kad te ienāca baltu ciltis un kļuva par latviešiem. Tad visur Zemgali un Kurzemi, un daļēji Vidzemi esot klājuši nebeidzami ozolu mūžameži. Neauglīgos smilšu pakalnos bijuši pirmatnējie priežu sili, bet zemākajās vietās – ozoli, ozoli, ozoli. Pirmie Zemgales zemkopji tad kļuva par šīs zemes iekopējiem, atstumdami mednieku – somugru – ciltis uz ziemeļiem un neauglīgiem piejūras apgabaliem. Kur auga ozoli, tur zemnieki zemgaļi atrada auglīgu zemi. Ienācēji indoeiropieši smagā, sūrā darbā izplēsa līdumus, bet jauno tīrumu vidū atstāja atsevišķus kokus zemes skaistumam., dvēseles priekam un Dievam. Atstāja arī ozolu svētās birzis, kur Dievu daudzināt, kur veļus mielot, kur bērniņus kristīt, kur savus mirušos izvadīt. Viņi atstāja ozolus mājokļu tuvumā, kur Jāņu vainagus vīt un laiku zīlēt. Viņi saudzēja resnos ozolus bitēm un stumbrā izkala dores. Viņi veidoja harmonisku pasauli ap sevi, lai Dievs, Daba un Darbs būtu vienotā saskaņā ar cilvēku. Šī saskaņa, kas mantota simtos paaudžu, vēl mūsdienās redzama vecajās latvju sētās ar sirmajiem spēkozoliem, kurus vētras nespēj lauzt un zibens nav varējis šķelt. Tikai mizu rētas vecajos stumbros kā tumšas alas liecina par zibens posta darbiem agrākajos gadsimtos. Tādās zibeņu cirstās rētu alās ozolu dobumos var saiet vairāki cilvēki un dažreiz pat vesela skolēnu klase.

 

Daudzas latvju sētas ir zudušas vai nolīdzinātas ar zemi, bet sirmie dižozoli, kā dzīvi neskartās dabas un laikmeta pieminekļi ar stiprām saknēm kā enkura tauvām turas tajās vietās un apliecina Dzimteni: rāda senču mājvietas vai pieguļnieku vietas, vai iezīmē robežu punktus. Vēl zaļo daudzi senču svētozoli: Andumu Upurozols Lībagu pagastā, Sīmanēnu Svētozols Valmieras pagastā, Atpiķu Upurozils Trikātas pagastā un daudzi citi.

Spēka un izturības simbols

 

Jaunāsmuižas ozols.

Apbrīnojama ir ozolu izturība. Ir desmitiem tādu veco ozolu, kuru dobumus necilvēki ir vairāk kārt dedzinājuši, tāpēc no stumbra pāri palikusi tikai puse, vai vēl mazāka daļa. Kā milzīga melni apogļojusies sile ozola stumbra sloksne sniedzas pret debesīm, bet ozols zaļo un nekrīt. Dažreiz ozolam pēc dedzināšanas pāri palicis tikai viens zars, bet saknes to baro.

 

Ozols latviešu tautai ir Tēvzemes mīlestības apliecinājums, Latvijas simbols. To saprata arī kompartija un 1974. gadā tās centrālkomitejas darboņi galvenajiem avīžu un žurnālu redaktoriem neieteica publicēt dabas pieminekļu pētnieka Gunta Eniņa rakstus par dižkokiem, jo tas tomēr esot nacionālisma simbols. Imants Ziedonis tomēr spēja nodibināt Dižkoku atbrīvotāju grupu – dageru kustību, kas 20 gadu laikā 199 reizes braukuši pa visu Latviju un 102 vietās kopuši dižkokus. Taisnība jau tajā ziņā bija kompartijas ideoloģiskajiem darbiniekiem un čekistiem. Ozols izsenis ir bijis spēka un izturības simbols:

 

Trim kārtām zelta josta
Ap resno ozoliņu:
Ne tur līda svina lode,
Ne tērauda zobentiņš.

 

„Vīrs kā ozols”, „Stalts kā ozols”, „Stiprs kā ozols” – šādi epiteti tautas apziņā ir bijuši vienmēr. Tautas dziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē tautu dēlu un stipru vīru, tādēļ šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavo no ozola. Vislielākajos latviešu svētkos, vasaras saulgriežos, līgotāji vij ozolzaru vainagus un liek tos galvā Jānim, ar ozolzariem pušķo mājas, pajūgus un automašīnas. Sapnī redzēt ozolu vai ozola vainagu nozīmē ilgu mūžu, lielu godu, bagātību, varu, bet redzēt nolūzušu – nomirs kāds spēcīgs, varens vīrs, valdnieks, būs liela nelaime un bēdas.

 

Mūsdienās ozola zari rotā Latvijas Republikas valsts ģerboni, mūsu naudas zīmes, firmu un organizāciju emblēmas. Ozols tiek izmantots nosaukumos, uzvārdos, mājasvārdos. Vēl arvien ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos, Dziesmu svētkos, atklājot un iesvētot jaunas ēkas, tiltus un pieminekļus. Ozola lapa Latvijā ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.

 

Svētais koks

 

Baltu Pērkontēva mājoklis, arī Pasaules koks – ass, kas saista pagātni, tagadni un nākotni. Latviešiem ozols ir Dieva koks, mūsu saikne ar Dievu. Senatnē gadskārtu svētkos ar ziedojumiem rotāts. Par ozoliem kā senlatviešu kulta kokiem ir rakstītas liecības jau viduslaikos. Bruņinieks Lannua (de Lannoy) 1413. gadā vēstī: kurši savus mirušos sadedzinājuši birzīs uz ozolu sārtiem. Prūsijas hronists Pretorijs XVII g.s. apraksta, ka senprūšu Dievi dzīvojuši svētajā ozolā Rāmavā, kur krīvs ziedojis gaļu ceptu uz ozolu lapām. Senprūši zīlējuši pēc ozolu lapu šalkoņas un uz ozolkoka dēļa nesuši Dieviem ziedojumus. Jezuītu apmeklējumos kopš 1606. gada piemin Latvijā ozolu un liepu kā svētos kokus, pirmo – kā vīrieti, otro – kā sievieti. Vīlandes prāvests Dionīsijs Fabrīcijs 1610. gadā piemin, ka latvieši saņēmuši no ozoliem Dievu atbildes. Apē nestas dāvanas un nauda, kā arī likti ēdieni ozola starās, tur gulējušas arī viedās sievietes – raganas. Dievi mituši lielos, vecos ozolos ar izpuvušu vidu.

 

Latviešu tautas paražu un latviešu tautas ticējumu krājumos lasāmi daudzi gadījumi, kad svēto upurkoku cirtēji, dedzinātāji vai zaru lauzēji saslimst un nomirst, vai arī kļūst akli, pat sajūk prātā. Tautas teikas un ticējumi saglabājuši šādus notikumus ļaužu atmiņās līdz ar apziņu, ka svēto koku iznīcināšana nevar palikt nesodīta. Tautas dziesmās latvietis vecos ozolu milžus uzrunā ar lielu cieņu un sirsnību mīlināmos vārdos „ozolītis zemzarītis”.

 

Gāžat vīri, ko gāzdami,
Negāžat ozoliņu;
Nebūs ēnas ganiņam,
Ne vaiņaga Jānīšam.

 

Mūsdienās, Atmodas laikā pie Latvijas dižozoliem atjaunojās senā ziedošanas tradīcija, ozolu rotāšana. Ozola zaros vai ap stumbru ļaudis apsien prievītes vai dzīparus. Zemajos zaros iekar puķu vai zāļu vainagus, mizas krevelēs iesprauž monētu vai kādu gredzentiņu. Tā ir mūsu dziļā ozolu mīlestība, kas izdzīvojusi apspiestības gadus, turpinās un izpaužas no jauna.

300 gadus aug, 300 gadus briest, 300 gadus mirs

 

Garākie ozoli nebūt nav resnākie. Gluži otrādi, resnuma rekordisti ir zemi un parasti ar maziem, šauriem vainagiem. Latviešiem ir teiciens: „Ozols 300 gadus aug, 300 gadus briest un 300 gadus mirs.”

 

Neviens dižozols nav uzaudzis mežā citu konkurējošu koku ielenkumā. Visi resnie ozolmilži ir auguši savrup – neparasti resni, īsiem stumbriem, zemiem, bet milzu platiem zaru pleciem kā senlatviešu vīri, līdumus plēšot, pie spīļarkla rokturiem. Tautas dziesma apliecina, ka šādi zemzarīši, resnuma rekordisti, ir izauguši „saules takas maliņā”, kur visriņķī ozolam saule varēja tecēt un dižam ozolam nebija jāaug uz augšu konkurencē ar citiem kokiem pēc saules, bet zari varēja plesties plašumā kā mīlestībā rokas. Pavērojiet šādu ozolu milzīgos zarus, kas katrs ir kā vesels liels koks un izvēršas ne visai augstu līdztekus zemei, un meitas Līgo vakarā var zemzarīša „zarus lauzt, kalniņā stāvēdamas”.

 

Pirmā stadija: „ozols 300 gadus aug” – tas nozīmē, ka ozols pirmajos gadsimtos aug garumā un kuplumā. Otrā stadija: „ozols 300 gadus briest” – tas nozīmē, ka šajā periodā ozola vainags vairs nepalielinās, bet resnumā briest zemzarīša stumbrs. Trešā stadija: „ozols 300 gadus mirs” – tas nozīmē, ka ozola vainags iet mazumā, gadsimtu gaitā sirmajam ozolmilzim cits pēc cita aplūzt lielie, trupes skartie zari. Vecākie un resnākie dižozoli pēdējos gadu desmitus nereti dzīvo tikai ar vienu, vai dažiem zaru žuburiem. Šie visvecākie dižozoli ir visjūtīgākie pret jauno koku un krūmu apēnojumu.

 

Spēkozola stāsts Latviskās dzīvesziņas paSaules sadarbības saietā